TREŠĀ DZĪVĀ BALTU VALODA 

    Latgaļu valoda ir trešā dzīvā (līdztekus latviešu un lietuviešu) baltu valoda, kas  joprojām tiek lietota Latgalē un latgaļu ģimenēs visā Latvijā un ārzemēs.

    Latvijas valsts kopš savas dibināšanas ļaunprātīgi noliedz acīmredzamo latgaļu tautas un senās latgaļu valodas pastāvēšanas faktu un  pakļauj latgaļus nežēlīgam etnocīdam, tiecoties tos vardarbīgi asimilēt mākslīgi radāmajā “latviešu tautā”.   

   Neraugoties uz visaptverošo pārlatviskošanas un asimilācijas politiku, ko Latvijas valsts pret latgaļiem realizē ar juridiskiem, administratīviem un ideoloģiskiem līdzekļiem, 2011. gada Latvijas tautas skaitīšanas laikā 164,5 tūkstoši cilvēku paziņoja, ka uzskata sevi par latgaļiem, ikdienā lieto latgaļu valodu (BNS, 2012) un pieprasīja tautības ailē ierakstīt “latgalis” par spīti tam, ka tāda tautība aptaujas lapās nebija paredzēta.

   Latviešu politiķi bez pierādījumiem deklarē, ka latgaļi kā tauta esot izmiruši XIII gadsimtā un šobrīd esot iespējams runāt tikai par “latgaliešiem”, t.i., tiem pašiem latvjiem-latviešiem, kuri dzīvojot Latgalē un runājot izķēmotā latviešu valodā. 

   Oficiāli (Valsts valodas likumā)  latgaļu valoda nodēvēta par latviešu valodas paveidu, bet latgaliskās izloksnes – par latviešu valodas  “augšzemnieku dialektu”. 

   Šīs politiskās deklarācijas neatbilst patiesībai, neatspoguļo reālo īstenību un nav apstiprinātas ar zinātniskiem faktiem. 

  Tās balstās uz viltotiem pierādījumiem, kurus latviešu valodnieki un vēsturnieki ir mākslīgi safabricējuši, noslēpjot zinātniskos valodas un vēstures faktus. 

    Tā, oficiālā latviešu valodniecība tiecas uztiept pasaules sabiedrībai viedokli, ka latgaļu valoda vairs nepastāvot.  Bet vienīgais zinātniskajai analīzei pieejamais valodas materiāls esot “latgaliešu rakstu valoda”, kas patiešām maz atšķiras no latviešu valodas, jo ir tikusi radīta uz vēsturiski lituanizētās un no fonētikas un morfoloģijas viedokļa maksimāli lettonizētās Dienvidlatgales izloksnes bāzes (vienlaicīgi – formējot šo izloksni).[1]      

     Tad, lūk, tas nav tiesa! Bez šī mākslīgā latviski-latgaliskā dialekta vēl ir dzīva arī autentiskā latgaļu valoda, kuras fonētika, morfoloģija, sintakse būtiski atšķiras no latviešu valodas. Taču šos latgaļu valodas faktus latviešu akadēmiskie  valodnieki līdz šim ir apzināti ignorējuši, slēpuši un viltojuši, sniedzot valdībai un pasaules sabiedrībai nepatiesus ekspertu atzinumus par latgaļiem un latgaļu valodu; uz to pamata  Latvijas valdība ir pieņēmusi noziedzīgus, latgaļu etnocīdu nodrošinošus  likumus.

     Baltistikas speciālistiem Pēterburgā un Maskavā, Harvardā un Sorbonnā būs lietderīgi zināt, ka viņu valodiskie pētījumi ir pseidozinātniski pēc definīcijas, ja savus zinātniskos secinājumus viņi argumentē ar latviešu un lietuviešu oficiālo valodnieku liecībām.  Vācu, angļu un citiem Rietumu valodniekiem ir jāapzinās, ka viņi paši sevi – kā zinātniekus – nostāda muļķu lomā, nekritiski uzticēdamies saviem Baltijas kolēģiem, kuru atzinumi par baltu valodām neatspoguļo reālo īstenību..

    Latviešu oficiālā valodniecība sēpj no pasaules nesalīdzināmi arhaiskāku latgaļu valodu,  bet “latgaliešu izloksnes” veidā dzīvās tautas valodas faktu vietā pamanās baltu valodu pētniekiem pagrūst priekšā paši savas valodiskās fantāzijas. Pašsacerētu lingvistisko beletristiku, kam nav nekādas zinātniskās vērtības. Tādēļ ka šo – ar latgaliskās izrunas elementiem mākslīgi kariķēto latviešu valodas formu Latvijā nelieto neviens, izņemot dažus simtus sulainisku  latgaļu inteliģentu, kuri, siekalas rīdami, iztapīgi gaida druskas no latviešu galda.     

    Latviešu valodas latgaļu dialektu XIX-XX gadsimtu mijā izdomāja ducis Baltijas masoņu  –  kā senās rietumbaltu valodas un latgaļu tautas iznīcināšanas informatīvo ieroci. Šajā nolūkā viņi t.s. “latgaliešu rakstību” uztaisīja uz latviešu alfabēta bāzes, kurā nav burtu zīmju vismaz trešdaļai latgalisko skaņu, un uzspieda to latgaļiem kā vienīgo pieļaujamo “latgaļu valodas” formu. 

   Šāds alfabēts neļauj pierakstīt latgaļu valodu kaut cik  adekvāti, bet spiež rakstītāju kropļot latgaļu valodu, pielāgojot to neatbilstošajai latviešu ortogrāfijai.  Jaunā paaudze, mācoties no šādām grāmatām, par normu uztver drukāto valodisko kropli un dzīvo tautas valodu aizmirst. Bet bez valodas nav tautas – tā ir aksioma.

     Dzīvās latgaļu valodas zinātniskie pētījumi Latvijā ir aizliegti, tāpēc tai līdz šim nav bijis pat sava alfabēta. 

     Latgaļu filologs I.Valerjans sava pētījumā “Latgaļu etnocīds: noliegtā civilizācija”  pirmo reizi baltistikas vēsturē ir aprakstījis  latgaļu fonētiku no patstāvīgas valodas pozīcijām un ir piedāvājis pirmo pilno latgaļu alfabētu, kas beidzot ļauj pierakstīt latgaļu leksiku  adekvāti. 

    Šī iespēja, savukārt, ir ļāvusi autoram sastādīt indoeiropeistikas vēsturē pirmo Sanskrita-latgaļu salīdzinošo vārdnīcu.

    Aicinām interesentus iepazīties ar šiem pētījumiem un izteikt par tiem savu viedokli:

    1_I_VALERJANS__Latgalu_valodas_fonetika__1995_.pdf

    2_I_VALERJANS__Latgalu_valodas_fonetiska_sistema.pdf 

    3_I_VALERJANS___Latgalu_valodas_alfabets.pdf                     

Jūsu Lāngala

[1] Mūsdienās atļautā “latgaliešu rakstu valoda”, ko reglamentē t.s. “latgalīšu raksteibys nūsacejumi”, no fonētikas, morfoloģijas, sintakses viedokļa ir tā pati latviešu valoda, kurai nūsacejumu autori, izmantojot dienesta stāvokli, iemanījušies uztiept sava dzimtā ciema izloksnes īpatnības, piemēram, nekur citur Latgalē nelietojamo lietvārda ģenitīva galotni –ys un vēl dažus valodiski etnogrāfiskus grabuļus. 

Labais bloks

Šeit Tu vari ievadīt savu tekstu un tas tiks parādīts lapas labajā pusē. Līdzīgs teksta ievades laukums ir arī lapas kreisajā pusē.